Suns, kurš stresa ietekmē reaģē asi*

*Angļu valodā "reactive dog", jeb reaktīvs suns.

Kā atpazīt šādu suni?

Pārsvarā tie ir holēriskā temperamenta tipa suņi, kuri noteiktos apstākļos ir ļoti grūti koriģējami ar soda palīdzību, jo sods ir papildus stress un papildus stress šādam sunim liek reaģēt tikai vēl emocionālāk. Šie suņi ir slikti izturīgi pret stresa ietekmi un uz to reaģē aktīvi un uzstājīgi- lec, rej, rok, grauž, rauj pavadu, grūstās vai pat kampj un kož. Nereti tas tiek saistīts ar agresiju, jo atgādina uzbrukumu vai tā draudus un šāda emocionāli pārsātināta reakcija līdz tam var arī novest, jo viens no uzbrukuma cēloņiem ir pāruzbudinājums.

Pārsvarā holēriskā, bet ne vienmēr, jo atsevišķos gadījumos arī citu temperamentu tipu suņiem nevēlamas pieredzes rezultātā var izveidoties asa reakcija noteiktos apstākļos, piemēram, esot pie pavadas, redzot kustīgus objektus, bet nevarot tiem piekļūt, satiekot citu suni kā arī citos.

Noteiktos apstākļos šie suņi pazaudē paškontroli  līdz ar to nav vairs spējīgi atsaukties cilvēka aicinājumam vai paši reaģēt iemācīti, viņa smadzenes pārņem stresa hormoni, kas padara spriešanu un tālāku mācīšanos neiespējamu- seko emocionāla reakcija.


Iespējamie apstākļi, kuri kļūst par asās reakcijas iemesliem

Šādas reakcijas veidošanās pamatā- gēni un pieredze

Pirmkārt jau iedzimtība- gēnu noteikts temperamenta tips. Holēriskā temperamenta pārstāvji ir ne tikai jūtīgi pret stresa ietekmi, bet arī reağē ekstraverti, uzbrūkot vai kļūstot hiperaktīviem, pretēji tiem, kuri ir melanholiskā tipa un reaģē bēgot vai sastingstot. Tā kā suņu šķirnēm ir zināma nosliece katrai vairāk vai mazāk (arī vienas šķirnes ietvaros, suņi var būt ļoti dažādi) piederēt noteiktam temperamenta tipam, ir šķirnes, kurām var paredzēt problēmas ar asu reakciju pret stresu un tās laikus novērst ar atbilstošu apmācību. (Piemēram: Ja malinoisa vai Džeka Rasela terjera kucēna audzētājs un vēlāk arī īpašnieks, apzināsies riskus un radīs sunim nepieciešamo pieredzi, par spīti iedzimtībai, šāda problēma var arī neattīstīties)

Iepriekšēja veiksmīga pieredze ar šādu uzvedību "uzvarēt" stresoru. Jo biežāk suns gūst pieredzi, kas liek secināt, ka uzbrūkošā vai hiperaktīvā reakcija bija atbilstošākā, jo lielāka iespējamība, ka arī nākamreiz viņš darīs tāpat. Pieredzes rezultātā šādi var reaģēt jebkurš no četriem temperamenta tipiem, jo suņi ir gatavi pielāgot savu uzvedību pieredzei. Ko nozīmē "veiksmīga" pieredze? Tas nozīmē, ka suns kaut kādā veidā ir sajuties labi- tam pat nav jābūt citiem saprotami- galvenais, ka apdraudējuma sajūtu nomaina cita (Piemēram: Sunim ir uzlikta žņaudzošā ķēdīte, bet viņš par spīti tai rauj pavadu, žņaudzās un vēl sāk agresīvi reaģēt uz garāmgājējiem. Tam, kam cilvēkaprāt bija reaktīvo suni jānomierina, viņu satracina vēl vairāk. Kāpēc? Konkrētais suns kļūst vēl aktīvāks, jo ir nokļuvis situācijā no kuras vēlas aizkļūt, bet "labāk" jūtās reaģējot aktīvi, jo to nosaka iedzimto īpašību kopums un/vai tā tiek dedzināts adrenalīns, kas radies stresa laikā.)

Vēl viens iemesls kāpēc suns iemācās asu reakciju ir, jo šādas trakošanas laikā patīkamais ir ne tikai adrenalīna dedzināšana, bet arī "atvieglojuma sajūta", kas rodas brīdī kad stresa avots attālinās un ķermenis, izdzīvošanas instinkta ietekmē, izdala dopomīnu- prieka hormonu. Šādu reakciju rezultātā suns attīsta sava veida "sportu"- pat ja tomēr nav šoreiz nobijies, reağē asi, jo vienkārši sakot, tas ir forši. Tā asā reakcija kļūst par pamata uzvedību- suns to dara noteiktos apstākļos automātiski.

Pieredzē balstīta ir arī nemākulīga apmācība. Piemēram, asa reakcija esot pie pavadas. Populārākais veids kā tieši saimnieka ietekmē suns iegūst asu reakciju ir neapzināta mīluļa nostādīšana situācijā, kurā viņam nav izvēles izmantot kādu citu reaģēšanas veidu, piemēram, izvairīties vai netuvoties. Pārsvarā tas notiek turot suni īsā pavadā brīdī, kad sunim tuvojas cits suns vai kāds svešs cilvēks. Tas izslēdz mīlulim iespēju izmantot dabīgo ķermeņa valodu, tādejādi arī palielinot iespēju, ka otrs suns reaģēs agresīvi. Ar laiku suns jau paredzēs, ka izvēles nav un ieraugot tālumā suni, sagatavosies cīņai laicīgi. 

Visas augstāk minētās reakcijas iemesls ir pamatā izjust apdraudējumu, un pieminētās nemākulīgās apmācības, kur, piemēram tiek izmantotas korekcijas ar pavadu, aso siksnu, žņaudzošo siksnu, daļēji žņaudzošo, elektrošoks utt., jo izmantojot korekcijas pavadas vilkšanas vai citas nevēlamas reakcijas brīdī cilvēks rada sunim nepatīkamas sajūtas, kuras asociējas ar to, par ko tobrīd domā suns. Un ne jau pavadas vilkšana ir viņa prātā- parasti vilkšana ir tikai reakcija uz satraukumu. Suns domā par citu suni, kaķi vai riteņbraucēju ar ko turpmāk asociēs nepatīkamās sajūtas- apdraudējumu.

Apdraudējuma sajūtu, kas rodas negatīvas pieredzes rezultātā var radīt kāda piedzīvota strespilna situācija. Tas var būt gan reāls notikums, kurā suns cietis, gan tikai bailes, kuras nu tiek 

Vecumposms arī spēlē savu lomu. Suņiem dzīves sākumā ir vairāki "baiļu periodi", kuros viņi var asāk nekā parasti reağēt uz apkārt notiekošo. Tas gan nenozīmē, ka šāda uzvedība jāignorē un jācer, ka pāries. Atbildīgs cilvēks vienmēr būs uzmanīgs, vēros suni un pirmkārt izslēgs kādu medicīnisku kaiti, kas var mainīt suņa uzvedību līdz pat nepazīšanai.

Pie tam kucēni un jaunuļi pārsvarā reağē ar hiperaktivitāti (pārspīlētu draudzību) vai bēgšanu, bet uzbrukumu kā risinājumu normāli neizvēlas nekad. Tas gan nenozīmē, ka nākotnē, iegūstot jaunu pieredzi, suns savu uzvedību nemainīs, jo lai arī cilvēkiem sociāli pieņemamāki šķiet varianti bez agresijas, suns ir dzīvnieks- viņš uz gēnu un pieredzes pamata instinktīvi attīsta izdzīvošanai atbilstošāko.

Atbilstoša Socializācija, kuras laikā suns saņem pozitīvu (nepatīkama pieredze izraisīs pretēju iznākumu) pieredzi spēlē milzīgu lomu, kad runa par suņa visu turpmāko dzīvi. No apmēram 4-14 nedēļu vecumam kucēni dzīvo, tā sauktajā socializācijas periodā, kad iegūstot noteiktu pieredzi, suns veido savu emocionālo reakciju, kura nemainīsies (suns nekļūs sociāli labvēlīgāks) visu viņa turpmāko mūžu. Tas nenozīmē, ka suns nevar mācīties uzvesties savādāk, nekā iemācījies šajās nedēļās, bet ir emocionālās asociācijas, kuras nekad nebūs tādas kā sunim, kurš piedzīvojis bagātīgu pozitīvo pieredzi. 

Tātad sunim ir jāsaņem bagātīga pozitīva pieredze ar cilvēkiem, suņiem, citiem dzīvniekiem un dažādiem jauniem, ne biedējošiem apstākļiem. Svarīgi ir nodrošitāt, lai kucēns nesasaista apdraudējumu ar jauno pieredzi, jo tas var tieši attīstīt kādu no baiļu reakcijām, nevis tās novērst. Jāpiebilst vien, ka pat ļoti labi socializētam kucēnam liela loma tomēr paliek iedzimtībai.


Asa reakcija nozīmē reağēt agresīvi, bet ar to viss nesākās

Asa reakcija nozīmē reağēt konfliktējoši vai pat agresīvi, bet jebkurā gadījumā- palielināt uzstājīgu aktivitāti. Agresija ir normāla reakcija uz negatīvo stresu, kas pamatā nozīmē apdraudējumu. Tas ir viens no apdraudējuma uzvarēšanas veidiem, pārējie ir: bēgšana, sastingšana (parasti pirms kāda no pārējiem) un hiperaktivitāte (jeb pārlieku liela draudzība, rotaļīgums un citi veidi kā padarīt situāciju "nenopietnu"), citām sugām ir raksturīga arī ģībšana, bet tā nav sastopama suņiem. 

Cilvēkiem raksturīgi ir ignorēt vai pārprast citas reakcijas, bet par īstu problēmu uztvert tikai agresiju, pie tam to nesasaistīt ar bailēm, tas ir lieki. Nevēlamu reakciju nākotnē var paredzēt arī tad, ja kucēns vai pat pieaudzis suns ir pārlieku izvairīgs vai hiperaktīvs kādās situācijās. Ignorējot vai piespiežot suni piedzīvot, viņaprāt, apdraudējumu atkal un atkal, var panākt arī reakcijas maiņu, bet ne pierašanu. Suns, kurš ir sapratis, ka kļūt hiperaktīvam neko nerisina un, ka aizbēgt nav iespējams, mēģinās situāciju risināt savādāk- ar uzbrukumu. Un lielākoties tieši uzbrukums "strādā"- dzīvnieks mācās reaģēt asi, lai sevi aizstāvētu.


Kādi ir risinājumi?

Pirmkārt, vienmēr izvēlēties Pozitīvā Nostiprinājuma apmācību, lai apmācītu pamatā un neradītu jaunas problēmas tā vietā, lai meklētu risinājumu. Lai šī apmācība būtu veiksmīga, parasti ir jāapmeklē nodarbības pie PN trenera, lai izkoptu pareizu komunikāciju (pat stāju- neliekties par suni, piemēram), klikera izmantošanu, apbalvošanu , piemērotas uzvedības veidošanā un asās reakcijas dzēšanā. Kā vienmēr, priekšrocības ir tieši angļu valodas pratējiem- internetā ir pieejams plašs klāsts ar literatūru un video, kas palīdzēs šo un citu problēmuzvedību risināšanā. Varat ieskatīties arī musu ieteiktajā sarakstā.

Otrkārt, pilnībā pievērsties sunim katru reizi, kad dodaties vietās, kur var parādīties iemesls reaģēt asi vai jebkurā gadījumā, kad dodaties mācīties kopā ar suni. Pilnībā nozīmē bez telefona, pļāpāšanas vai citām uzmanību novērsošām lietām. Vislabāk to darīt vienatnē ar suni.

Vērtīgākais- novēršana. Darīt visu, lai suns iegūtu pozitīvu sociālo pieredzi, un atbilstošu apmācību, lai asa reakcija tiktu movērsta pamatā. Pazīstot ķermeņa valodu var konstatēt stresa avotu un palīdzēt sunim attīstīt iemaņu- reağēt ar došanos prom, nevis uzbrukumu. Tāpat nemitīgi uzlabojot suņa paškontroli dažādu stresa avotu klātbūtnē.

Kad novērst ir jau par vēlu, pirmkārt jāiepazīst stress un kuri tā avoti īpaši nozīmīgi konkrētajam sunim. Jāņem vērā, ka stresa avoti summējas- suns, kurš nav paspējis nomierināties uz katru nākamo reağēs ar vēl lielāku stresu. Uzzinot avotu ir jāizpēta robežas (ilgums, attālums), kuras pārkāpjot suns sāk reaģēt asi.

Vieglāk ir ar suņiem, kuriem ir zināms viens īpašs stresa avots- izstrādājot rūpīgu mācību plānu no tā ir iespējams atbrīvoties uz visiem laikiem. Ja suns asi reaģē tieši iedzimtā temperamenta tipa dēļ, tad uzdevums ir krietni sarežģītāks, jo tāds suns pats par sevi ir nemitīgā gatavībā reaģēt un krietni vieglāk "iedzīvojās" jaunos stresa iemeslos. Šādam sunim ir jāplāno visa dzīve tā, lai attīstītu un noturētu vēlamu uzvedību par spīti piedzīvotam stresam, jo no tā nebūs iespējams izbēgt.

Jācenšas, cik vien iespējams, kontrolēt vide un stresa avoti. Tas ir nepieciešams, gan tad, ja suns tiek apmācīts, gan tad, ja apmācība pašlaik kādu iemeslu pēc nav iespējama, jo nekontrolējot situāciju, cilvēks nekontrolēs arī suni- viņš reaģēs instinktīvi. Bet katra reize, kad suns atkal izrādījis aso reakciju, šādu uzvedību tikai nostiprina un padara grūtāk maināmu nākotnē.

Jāprot pielietot tehnikas, kas palīdz aizkļūt no pārāk emocionālas situācijas, jeb kā rīkoties nenovēršamo traucēkļu klātbūtnē, pirms nevēlamā reakcija sākusies un, svarīgākais- nevairojot stresu. Ir jārēķinās, ka ne viss ir kontrolējams, bet uzsākot nopietnu apmācību, cilvēks nav ieinteresēts, ka suns atkal, kaut vai tikai reizi pa reizei, uzvedas nevēlami, jo tā dēļ mācības tikai ieilgs. Visu tehniku pamatā ir sunim prasme koncentrēties uz jebko citu, nevis iemeslu asajai reakcijai. Bet visas paklausības pamats ir spēja savu uzvedību fokusēt uz cilvēku, īpaši, ja konkrētais suns pats par sevi ir ar asu reakciju- ļoti noderīga prasme tādā gadījumā būtu automātiska kontakta ar saimnieku meklēšanā jebkurā lielāka stresa gadījumā.

Jāpielāgo aktīva un vēlama uzvedība, aktīvās un nevēlamās vietā. Tā kā šāda suņa dabīgā reakcija pārsvarā ir aktivitāte, ne vienmēr būs iespējams ātri panākt mierīgu uzvedību, īpaši, ja stresa avoti ir neizbēgami. Tātad brīžos, kad suns vēl nav apmācīts, bet stresa avots satikts- aktīva reakcija netiek izslēgta, bet tiek novirzīta. (Piemēram: Košļāt bumbiņu, kamēr suns paiet garām pie mājas esošajām tramvaja sliedēm un cilvēku pūļiem)

Jāievieš spēja rīkoties domājoši brīžos, kad gribās reaģēt emocionāli. Apstākļos bez traucēkļiem,(labs ikdienas intelektuālās slodzes nodrošināšanas veids) jāmācās vienkāršas, bet vēlāk arī sarežģītākas lietas, kuras darīt pēc cilvēka aicinājuma. Kad nepieciešamais iemācīts, pamazām tas jāievieš arī emocionālajos brīžos. Piemēram: mainīt pozīcijas "sēdi, guli, stāvi" sekot un pieskarties rokai, kura tiek virzīta augšā, lejā, pa kreisi, pa labi utt.; skatīties acīs un sekot līdz cilvēkam (parasti tiek iemācīts arī kā pamata uzvedība brīžiem, kad suns uztraucies, griezties, velties u.c.)

Rūpīgi jāmācās reağēt vēlami: pierodot pie stresa avotiem un vairs neuztverot tos par apdraudējumu, izvēloties arī stresa situācijās reaģēt vēlami.

Viena no neatņemām sastāvdaļām ir suņa paša izvēle. Dzīvnieks, kurš zinās, ka viņam IR izvēle doties prom no sev nekonfortablām situācijām, visdrīzāk arī izvēlēsies šo iespēju. Lielākoties tieši tie suņi, kuri ir pārliecinājušies, ka aizbēgt nav iespējams (Piemēram: cilvēks, turot viņu pie pavadas, ir licis doties tieši stresa avota virzienā), sāk izmantot uzbrukumu kā risinājumu. Bet izdevies uzbrukums nostiprina iemācītu agresiju- šāds suns uzbruks arvien biežāk. Ja došanās prom nav cilvēkam vēlama, tad ir jāizstrādā apmācības plāns, nevis jācenšas kaut ko panākt ar varu.

Ja asā reakcija ir tieši iedzimtu īpašību radīta, tad visu suņa dzīvi būs jārēķinās, ka noteiktās situācijās jāturpina nostiprināt vēlama uzvedība. Bet cilvēks, kurš ir ieinteresēts risināt un ar savu suni darboties, ar katru atrisinātu neveiksmi kļūs tikai prasmīgāks sava suņa vadītājs, jeb līderis. Šādi suņi var būt gan sacensību gan ikdienas "teicamnieki", ja vien viņiem ir cilvēks, kurš ir gatavs iegūt un praktizēt zināšanas.

Ko nedarīt?

Nesodīt! Suns, kurš reaģē uz apdraudējumu un par to tiek sodīts, jūtas konkrētajā situācijā tikai sliktāk- piedzīvo lielāku stresu. Nav iespējams panākt labāku uzvedību, liekot kādam justies sliktāk. 

Neignorēt! Pārāk bieži tiek dzirdēts padoms, ignorēt suni, kad viņš no kaut kā ir nobijies- īpaši jau kucēniem. Protams, ne jau sarunas vai haotiska piedalīšanās kaut ko risinās, bet gan vērošana, plānošana un zinoša reağēšana gan. Ja nezināt, ko darīt, labākais ir pielietot augstāk attēlā uzrādītās tehnikas un doties prom un nekavējoties vērsties pie speciālista. Pēdējais, ko Jūs vēlaties, ir lai Jūsu suns "pats tiek galā" (izņemot gadījumus, kad tas ietilpst kontrolētā plānā ar kontrolētiem "iesaistītajiem biedējošajiem"), jo tas veicinās kādas viņa paša izvēlētas instinktīvas reakcijas nostiprināšanos, nevis baiļu objekta izprašanu un pierašanu pie tā. (Piemēram: Lai pieradinātu sociāli bailīgu suni , kurš reağē asi, pie svešiem suņiem, viņam pieredzes rezultātā (rūpīgi izvēloties sociāli draudzīgus, neuzbāzīgus, mierīgus vai pat neitrālus indivīdus) ir jāļauj izsecināt, ka citi suņi nav nekas bīstams vai komunikācija ar viņiem nepatīkama. Pie tam, jāizvēlās notikumus risināt suņa paša ātrumā- izvēloties nepieciešamo attālumu, lai viņš nesāktu reağēt nevēlami. Ja šādu suni piespiedu kārtā vedīs "draudzēties" ar visiem suņiem, negatīvās asociācijas tikai nostiprināsies.)

Tāpat kā jebkuru nevēlamu uzvedību, arī asu reakciju pret stresu vislabākais ir novērst vēl nesākušos. Protams, ne vienmēr tas tā izdodas, tāpēc nākamais efektīvākais solis būtu uzsākt apmācību tikko kā pamanīta nevēlamā uzvedība- vēl ilgi pirms tā kļūst par ieradumu, jeb instinktīvu reakciju.

Ja suns jau ilgi ir brīvi praktizējis asu reakciju pret visu nepatīkamo vai saimnieks neapzinoties sekas suni sodījis un tādejādi situāciju tikai saasinājis (visbiežāk tas tiek ignorēts vai pārāk asi sodīts tieši maziem sunīšiem, jo it kā nevienam īstu ļaunu tas nenodara, bet pat maza pļauka mazajam ir kā kārtīgs spēriens lielam- un lielas problēmas sākas, kad, piemēram, ğimenē piedzimst bērniņš), jo lielāka iespējamība, ka viņš jau to dara instinktīvi. Uzvedību, kura jau ir tik tālu nostiprinājusies, ir labojama, bet tas būs krietni pamatīgāks darbs un situāciju paredzēšana, kontrolēšana vai pat izbēgšana, iespējams, jau visa šī suņa mūža garumā.

Izveidots ar Mozello - labo mājas llapu ģeneratoru.

 .